If It's Dark, Turn The Lights On

Šī nedēļa ir iesākusies ļoti lieliski. Pirmdien es iesniedzu dokumentus jaunajā skolā un jau vakar es beidzot biju skolā. Nepagāja ne divas mācību stundas, kad es jau biju iejutusies. Par labu tam nāca, tas, ka ar vienu klasesbiedreni man ir kopīgas paziņas, bet man liekas, ka divi cilvēki, kuri abi ir pārņemti ar Eliju Goldingu un Edu Šīranu, agri vai vēlu iedraudzētos. Tas ir fakts!

Mācības šeit ir lieliskas un pārsteidzoši vieglas. Tas, ko es iepriekšējā skolā ne ar spiešanu nevarēju ieborēt savā caurajā galvā, šeit iet galvā bez aizķeršanās un bez šaubām arī tur paliek. Mani aizrauj mācību process un tas, ka skolotāji izturas pret mums, kā vienlīdzīgi domājošām būtnēm, nevis augstprātīgi vēro mūs no sava iedomātā podesta. Mums ļauj dzert stundās kafiju. Protams, ne visās, bet dažās gan. Pats labākais: mums nav mājasdarbu, ja nu vienīgi dažreiz, lai uzlabotu atzīmi vai kas tamlīdzīgs. Ā, un mums starpbrīžos ļauj iet laukā, nevis tur mūs ieslēgtus, kā tajā skolā, no kuras manā dzīvē vairs nav ne smakas. Urrā!

Acīmredzot mana dzīve ir nokārtojusies. Līdz Ziemassvētkiem... tas nozīmē, ka sarkani mati man ir 100% garantēti. Kas var būt labāks par koši sarkaniem matiem? (tas bija retorisks jautājums)

Hoping With Fragile Hope

Es jūtu - Ziemassvētki tuvojas. Šobrīd es nerunāju par to cik tuvu ir decembris un gada siltākie svētki pēc kalendāra, lai gan nenoliedzami tie patiešām ir tuvu. Tagad es runāju par to, ka lēnām var just Ziemas elpu gaisā, lai gan sniegs vēl nav uzsnidzis un gaisā vēl vēdī riebīgais rudens drēgnums un pret zemi plikšķ lietus. Es runāju par to, ka var just kā cilvēki lēnām sāk atkausēt savu sirdi no rudens drēgnuma. Viņi to dara apbrīnojami vienkārši. Ar vienu vienīgu priekpilnu smaidu svešiniekam pietiek, lai uzlabotu viņa omu uz visu atlikušo dienu. Neviens šobrīd nespēs noliegt, ka lēnām gaiss pildās ar svētku noskaņu. Visur jau lēnām sāk izlikt Ziemassvētku rotājumus un neviens nemaz nedomā, ka ir pa agru. Drīz sāksies mandarīnu un piparkūku sezona. Esmu jau pielūkojusi pāris jaukas dāvaniņas saviem tuvajiem. 

Jocīgi. Domājot par Ziemassvētkiem mana depresija liekas kā ar slotu aizslaucīta. Esmu mazāk bēdīga un šad tad paspīdinu cerīgu smaidu, bet bieži vien tas neilgst ilgi. Tikai pāris īsu mirkļu un tad atpakaļ drūmajā apātijā. Skolā es neesmu bijusi nu jau divas nedēļas un es eju prom no tās. Es vienkārši vairāk nevaru izturēt. Manā klasē ir 24 cilvēki un visi pilnīgi aprobežoti. Es neesmu labāka par viņiem, jo vēl joprojām turos pie viedokļa, ka visi cilvēki ir vienādi un neviens nav ne labāks vai sliktāks. Protams, runājot par raksturu ir mazliet citādi, bet visā visumā cilvēki dalās tikai divās grupās: sievietes un vīrieši. Un viņiem visiem ir pilnīgi vienādas tiesības. No skolas es eju prom, jo es nespēju paciest to visu. Gan klasesbiedri, gan citi skolēni, gan skolotāji ir uz mani uzēdušies, jo neesmu tāda kā visi. Bez īpašām detaļām! Viņu nodarījumi ir pārāk apkaunojoši, lai publicētu blogā, kas pieejams ikvienam. Laikam jau visiem vajag kādu grēkāzi. Šoreiz tā laikam esmu es, jo esmu diezgan emocionāla. Domāju, ka citā skolā pret mani neizturēsies tā tikai tāpēc, ka man patīk lasīt grāmatas un es neģērbjos tā kā citi, bet no otras puses man nav ne jausmas kā pret mani izturēsies. Es, protams, ceru uz to labāko. Bet mani vēl joprojām māc ļoti dziļš pesimisms depresijas dēļ, bet ar laiku un visai spēcīgu grāmatu terapiju man izdosies izkļūt laikā no tās. Es vismaz ceru. Līdz Ziemassvētkiem man tas ir jāpagūst.